Tagad no savas bernibas jau maz ko atceros,tik vien to,ka mazina piedzimu pie vienas vecenites mazaja istabiņa,kur bez mammas dzivoja vel 5 mani braļi un masas,vel viens suns un 2 kaķi… Un tad vienreiz naca Viņi -atnaca,skatijas un petija mus un runajas ar veceniti,tad peksni rotaļas vidū sakera mani,ievistija segā un nesa prom… Attapos liela svesa istaba,apkart vairs ne maminas ,ne vecenites,ne parejo kucenu-tikai svesi cilveki,bailes paslepos zem gultas un ilgi nenacu laukā .Tie jauni cilveki mani sauca,miļi runajas,deva garduminus un velak izradijas nemaz tik launi nav un es saku pie viniem pierast un uzticeties :) Tie ari ir mani milie saimnieki un es tiri labi dzivoju ar viniem kopā :)